Loading..

Atslēgvārdi

Nosūtīt draugam Drukas versija

Latvijas Bankas rezervju izveide

Ieteikt Ieteikt
08/12/2017

Stāsts par Latvijas Republikas zelta rezervju izveidi 20. gadsimta 20. un 30. gados saistīts ar vēstures griežiem - valsts tapšanu pirms simts gadiem, nacionālās centrālās bankas dibināšanu un vajadzību pēc valūtas vērtības nodrošinājuma.

Latvijas zelts.jpg

Lielo notikumu gaisotne uzzaigo arī atkal atklātās sadzīviskās detaļās, piemēram, ka pirmos zelta stieņus uz Latvijas Banku veduši ar… bērnu ragaviņām. Zelta fonda pamatā bija trīs avoti: Latvijas iedzīvotāju saziedotais neatkarības cīņu atbalstam, sākot ar 1919.gada novembri, kad uzbrūk Bermonts;  četri miljoni rubļu zeltā, kuros Padomju Krievija sedza kara zaudējumu daļu pēc 1920.gada miera līguma ar Latviju, kā arī Latvijas valsts konfiscētās vai iepirktās vērtslietas.

Latvijas zelta rezerves tika izveidotas Latvijas Republikas pastāvēšanas sākuma gados (20. gs. 20. un 30. gados) kā nacionālās valūtas vērtības nodrošinājuma pamats. Lai Latvijas naudai būtu stabils kurss, Latvijas valdība to nolēma piesaistīt fiksētai zelta vērtībai.

Rīkojums par Valsts zelta fondu stājās spēkā 1920. gada 23. martā. Tas noteica, ka viss zelts, kas līdz šim iegūts valsts īpašumā, ieskaitāms zelta fondā, kam jāatrodas Finanšu ministrijas pārziņā un jāglabājas Valsts kasē. Valsts zelta fonda pamatā bija zelts un vērtslietas, kas tajā ienāca no trim avotiem. Pirmais bija Latvijas iedzīvotāju saziedotais, atsaucoties Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fonda idejai, kas presē pirmo reizi plaši izskanēja 1919. gada 5. novembrī Bermonta uzbrukuma dienās. Otrs avots bija zelts, ko Latvijas valsts ieguva saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas1920. gada 11. augusta miera līgumu. Trešo kopumu veidoja valsts ienaidniekam konfiscētās un valsts iepirktās vērtslietas, kas tika izkausētas zelta stieņos.

1921. gada 1. aprīlī Valsts zelta fonda vērtība bija aptuveni 11.7 milj. zelta franku.[1] To veidoja 4 milj. cariskās Krievijas zelta rubļu, 157.4 kg tīra zelta, 5 040 kg tīra sudraba, 95.5 g platīna un 128 karāti briljantu.

Finanšu ministrija 1922. gada 22. novembrī pārveda uz Latvijas Banku kā noguldījumu Valsts zelta fondu 12.7 milj. latu, kas bilances aktīvos tika atspoguļots kā zelts, bet pasīvos kā valsts speciālo līdzekļu noguldījums.

Sieviešu zelta fonds

Doma par Sieviešu zelta fonda dibināšanu radās kā latviešu rakstnieces Ivandes Kaijas (Antonija Lūkina, dz. Meldere-Millere; 1876–1942) ierosinājums materiāli atbalstīt Latvijas neatkarības cīņas. Viņa sprieda, ka tautsaimniecības attīstībai nepieciešams valsts zelta fonds, un iecerēja, ka "pirmo pamatakmeni valsts zeltam" grib likt latvju sievietes, izveidojot Sieviešu zelta fondu.[2]Aicinājumā visiem Latvijas iedzīvotājiem viņa rakstīja: "Ja visa tauta un sevišķi mantīgās šķiras, kurām vēl zelta un sudraba lietas uzglabājušās, nopietni gribētu no tām atteikties valsts labā, tad tas varētu zināmā mērā pacelt Latvijas naudas kursu. Līdz ar to būtu spraustas robežas patlaban valdošai dārdzībai un tādējādi zelta fonds savukārt nāktu par labu visai tautai, it īpaši mazturīgiem. Lai fonds būtu tiešām tik liels, ka varētu darīt manāmu iespaidu uz Latvijas finansēm, tad jāpiedalās visai tautai."[3]

Fonds informēja interesentus, ka ziedojumus pieņems līdz 1920. gada 17. aprīlim. Laikraksts "Valdības Vēstnesis" turpinājumos publicēja ziedotāju sarakstus. Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fondam saziedoto kampaņas iniciatores plānoja nodot Satversmes sapulcei. Maija vidū Zelta fonds jau bija pārvests uz Valsts kasi un novietots ugunsdrošās telpās. Valsts kases un Sieviešu palīdzības korpusa priekšstāvju klātbūtnē tika novērtēti ziedotie priekšmeti (sk. 1. att.).

Ivande Kaija tad teica paldies visiem, kas "nesuši mūsu jaunajai valstij, ko katrs spējis". Katru dāvinājumu viņa salīdzināja ar pašaizliedzīgu sirsnīgu patriotisku upuri, vēstot, ka tie paliks nācijas atmiņā kā apliecinājums neliekuļotai tēvijas mīlestībai.

[4] Sieviešu palīdzības korpusa akcija sasniedza latviešus arī ārpus Latvijas. Ziedojumi Valsts zelta fondam ienāca arī vēlāk. Piemēram, 1921. gada sākumā Mandžūrijā dzīvojošie latvieši bija ziedojuši 255 rubļu zeltā Valsts zelta fondam.[5] Vasarā 120 rubļus zeltā atsūtīja Vladivostokas latvieši.[6]

LVZFparbaude1.jpg

1. attēls. Latvijas Valsts zelta fonda pārbaude Valsts Krāj- un kredītbankā 1920. gada decembrī. Foto centrā dibenplānā pie divstāvu saldumu trauka – Valsts krāj- un kredītbankas direktori Kārlis Vanags (aplūko rokās kausu) un Alfrēds Varenais (pa labi viņam līdzās), kas kļūs par Latvijas Bankas pirmajiem direktoriem. 
Avots: Ilustrēts Žurnāls. 1921, Nr. 1. M. Lapiņa foto.

1921. gada 11. martā Satversmes sapulces deputāti tika informēti, ka Sieviešu palīdzības korpusa deleģējumā rakstniece Ivande Kaija un Satversmes sapulces deputāte Dr. Zelma Cēsniece-Freidenfelde iesniegušas norēķinu par Valsts zelta fondam savāktām vērtībām.[7] Kopā ar divām grāmatām, kurās bija apkopoti ziedotāju vārdi (t.s. zelta grāmatas), ar šo aktu fonds bija nodots parlamenta rīcībā.[8]

Četri miljoni rubļu zeltā

Saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas1920. gada 11. augusta miera līgumu Padomju Krievija apņēmās segt kara zaudējumu daļu, t.sk. izsniegt Latvijai avansu – četrus miljonus rubļu zeltā – par vērtībām, kuras tai būtu jāatdod Latvijai.

1920. gada novembra beigās no Krievijas "zelts piecu un desmit rubļu zelta monētās tika iekrauts vagonos un devās uz Sebežu", lai 3. decembrī pienāktu Rīgā.[9] Tas bija nozīmīgs notikums. "Ilustrēts Žurnāls" 1921. gada pirmajā numurā publicēja fotogrāfijas, kurās redzams, kā baltos darba virsvalkos tērpti darbinieki liecinieku klātbūtnē pārskaita atvesto zeltu Latvijas Bankas priekštecē – Valsts Krāj- un kredītbankā (sk. 2. att.), bet citi – pārbauda zelta svaru (sk. 3. att.).

LVZFparbaude2maisi-640px.jpg

2. attēls. No Padomju Krievijas 1920. gada 4. decembrī saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu atvestā zelta skaitīšana Valsts Krāj- un kredītbankā 1920. gada decembrī. 
Avots: Ilustrēts Žurnāls. 1921, Nr. 1. M. Lapiņa foto.

LVZFparbaude3svar-640px.jpg

3. attēls. Zelta pareiza svara pārbaudīšana Valsts Krāj- un kredītbankā 1920. gada decembrī.
Avots: Ilustrēts Žurnāls. 1921, Nr. 1. M. Lapiņa foto.

Pirktie un konfiscētie dārgmetāli

1920. gada marta vidū laikraksts "Arājs" lasītājiem vēstīja, ka Valsts zelta fonds, "kurš sastāv no Kurzemē pirktiem un konfiscētiem dārgmetāliem, neieskaitot Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fondu, ar katru dienu top lielāks un jau tagad pietiekošs mūsu papīra naudas lielākās daļas nodrošināšanai".[10] Valsts tapšanas sākumā nopirktās un ienaidniekam konfiscētās vērtslietas tika pārkausētas zelta stieņos.

1931. gadā laikraksta "Pēdējā Brīdī" lasītāji uzzināja, ka Finanšu ministrijā joprojām strādā cilvēks, kurš savulaik Latvijas Bankas (tolaik Valsts Krāj- un kredītbankas) velvēs ieveda pirmos zelta stieņus. Finanšu ministrijas vecākais kurjers Andrejs Rozenkopfs žurnālistam stāstīja: "Tas bija 1919. vai 20. gadā. Uz ielām bija sniegs. Te uzreiz man saka, ka jāvedot zelts, kas tanī brīdī atradās proves valdē pārkausēšanai. Būšot ap 65 pudiem. Bet kā pārvest Valsts bankā?

Domāju, domāju, tad paņēmu savas toreiz 7 gadus vecās meitiņas Irmas spēles ragaviņas un ķēros pie darba.

[11] Zaļi krāsotās dzelzs kamaniņas joprojām bija saglabājušās, vien sēdvietas polsterējums apdilis, un kopā ar pirmo Latvijas Bankas zelta stieņu vedēju tika iemūžinātas fotogrāfijā.

Zelta_ragavinas.jpg.jpg

Jau 1920. gada februārī (pirms rīkojuma par Valsts zelta fondu izdošanas) laikraksts "Valdības Vēstnesis" sludinājumā iedzīvotājus informēja, ka "Valsts zelta fondam Finanšu ministrijas Valūtas nodaļa (bijušās valstsbankas telpās, ieeja no pils laukuma) pērk zelta, sudraba, kapara un ārzemju naudas, kā arī zelta un sudraba lietas darbadienās no 9 līdz 11 dienā."[12] 1921. gada 16. aprīlī prese vēstīja, ka ar šo dienu sākas zelta pirkšana Valsts zelta fondam brīvā tirgū un "tas krāsies Latvijas valsts kasē, vairodams mūsu zelta fondu".[13] Savukārt Valsts zelta fonda aktīvā loma sākās 1922. gada maijā, kad Finanšu ministrijas Kredīta departaments uzdeva Valsts Krāj- un kredītbankai pārdot jebkuram interesentam zeltu par Latvijas rubļiem, rēķinot, ka viens rublis līdzinās vienai piecdesmitajai daļai no zelta franka.[14]


[1] Aizsilnieks, Arnolds. Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945. Stokholma : Apgāds "Daugava", 1968, 174. lpp.
[2] Sieviešu palīdzības korpusa "Sieviešu Zelta Fonds". Latvijas Sargs. 11.11.1919.; Sieviešu palīdzības korpusa pusgada darbības pārskats no 1. oktobra 1919. g. līdz 1. aprīlim 1920. g. Rīga, 1920, 36. lpp.
[3] Turpat.
[4] Ivande Kaija. Latvju sieviešu zelta fonds. Valdības Vēstnesis, 19.05.1920.
[5] Ķīnas latviešu ziedojums Zelta fondam. Latvijas Vēstnesis, 04.01.1921.
[6] Valsts zelta fonds. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1921.
[7] Latvijas Satversmes sapulce. Sēde 11. martā. Valdības Vēstnesis, 12.03.1920.
[8] Latvijas Zelta fonds. Jaunākās Ziņas, 12.03.1921.
[9] Stranga, Aivars. Latvijas – padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā. Rīga : Fonds "Latvijas Vēsture", 2000, 89. lpp.
[10] Latvijas Zelta fonds. Arājs, 19.03.1920.
[11] Kā radās mūsu Zelta fonds? Pēdējā Brīdī, 02.10.1931.
[12] Valsts zelta fondam. Valdības Vēstnesis, 06.02.1920.
[13] Zelta iepirkšana valsts zelta fondam brīvā tirgū. Latvijas Sargs, 16.04.1921.
[14] Aizsilnieks, Arnolds. Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945. Stokholma : Apgāds "Daugava", 1968, 175. lpp.

Avots: Latvijas Banka

Autors: Ineta Lipša, Dr. hist

 

Atpakaļ